Vai Latvija ir gatava kļūt vēl zaļāka un turēt attīstības tempus līdzi citām Eiropas Savienības valstīm – uz šo jautājumu publikācijā un pētījumā, kas tapis Pasaules Enerģijas Padomes Latvijas Nacionālās komitejas (PEP LNK) Nākotnes Enerģētikas līderu programmas dalībniekiem, nozares jaunajiem speciālistiem sadarbojoties ar vides organizāciju “Zaļā brīvība”, esam centušies atbildēt, analītiski salīdzinot Latvijas attīstības iespējas un globālās nozares tendences enerģētikā. Jāsecina - Eiropas Savienības (ES) Zaļā Kursa mērķu sasniegšana un enerģētiskās neatkarības veicināšana, vienlaicīgi saglabājot Latvijas iedzīvotāju labklājību, ir nopietns enerģētikas nozares izaicinājums, tomēr vienlaikus aizvien biežāk apzināmies to, ka šāds attīstības ceļš kļūst par nozares dabisko attīstības trajektoriju, ko nosaka gan tehnoloģiskās, gan ekonomiskās attīstības tendences. Lai ceļš Latvijas eneŗģētisko transformāciju būtu pēc iespējas gludāks, ir jāpieņem daudzi svarīgi lēmumi, tajā skaitā – kādus elektroenerģijas ražošanas avotus Latvijā attīstīt.
2021.gadā, pēc provizoriskiem datiem, Latvijas AER īpatsvars enerģijas gala patēriņā bija 42,82%, kas ir 4. augstākais rezultāts ES (AER elektroenerģijas īpatsvars – 51%). Tas galvenokārt ir balstīts uz pieejamiem vietējiem resursiem (piemēram, hidroelektrostacijas) un vēsturiskiem sasniegumiem. Savukārt turpmākā AER īpatsvara palielināšana prasa ievērojamus pasākumus enerģijas izstrādēs, patēriņa, pārvades un sadales, uzkrāšanas, energoefektivitātes u.c. virzienos. Pretēji sabiedrībā dažkārt dzirdētam viedoklim, iespēja nedarīt neko un paļauties uz to, ka turpmākajās desmitgadēs Latvija spēs iztikt bez investīcijām enerģētikā, ir nepamatoti – jau šobrīd Baltijas valstīs kopumā ir izveidojies deficīts, un nav pamata rēķināties, ka kaimiņvalstis, lemjot par savu nozares attīstības stratēģiju, kā prioritāras izvirzīs Latvijas intereses. Tas ir jādara pašiem.
Plānojot kopējo Latvijas energosistēmu un tās ģenerācijas portfeli, ir jāņem vērā globālās un vietējās tendences. Ir nepieciešams saimnieciski izmantot esošās stacijas un prioritāri attīstīt jaunas ģenerācijas jaudas, kas spēj izmantot vietējos resursus. Šāda mērķtiecīga energosistēmas attīstība veicina energoneatkarības un augsta sistēmas drošuma sasniegšanu. Šobrīd Latvijas energosistēmas infrastruktūra ir pietiekoši gatava atjaunīgo energoresursu staciju pieslēgšanai. Tomēr, lai nodrošinātu energosistēmu efektīvu izmantošanu un sasniegtu maksimālo zaļās enerģijas īpatsvaru kopējā ģenerācijā, nepieciešams pārdomāti izvēlēties AER tehnoloģijas. Latvijā centralizētā siltumenerģija jau vairāk kā par 50% tiek ģenerēta izmantojot atjaunīgos resursus. Turpmākais biomasas īpatsvars siltumenerģijas ražošanā varētu būt ierobežots jaunā ES regulējuma rezultātā. Savukārt elektroenerģētikas sektorā, ņemot vērā AER sezonalitāti un ikstundas ģenerācijas svārstības, ir svarīgi strādāt pie jaunajiem savienojumiem ar Skandināviju. Ūdeņraža eksportu līdz 2030.gadam nav pamatoti uzskatīt par ticamu, tomēr jau šobrīd būtu jāsāk darbs pie tādas iespējas attīstības, rēķinoties ar to, ka nepieciešamība pēc elektroenerģijas ražošanas avotiem, kuri nav tiešā veidā atkarīgi no laika apstākļu svārstībām, bet spēj nodrošināt elektroenerģiju arī periodos, kad apstākļi elektroenerģijas ražošanai no saules un vēja enerģijas nav labvēlīgi.
Neskatoties uz to, ka kopējam enerģijas patēriņam Latvijā būtu jāsamazinās, atbilstoši pārvades sistēmas operatora novērtējumam, nākamo desmit gadu laikā Latvijā ir sagaidāms elektroenerģijas patēriņa pieaugums par vidēji 1,3 procentiem gadā līdz aptuveni 8,3 TWh, kas ir saistāms ar elektrifikācijas ienākšanu siltumenerģijas un transporta nozarēs. Sākotnējais novērtējums liecina par to, ka uzņemoties ambiciozākus mērķus atjaunojamās enerģijas un klimata pārmaiņu ierobežošanas jomā, Latvijai ir pamats rēķināties ar straujāku elektroenerģijas patēriņa pieaugumu, kas, atkarībā no iespējamajiem attīstības scenārijiem transporta sektorā, var veicināt elektroenerģijas patēriņa pieaugumu par aptuveni 4 % gadā. Pilnīga vieglā pasažieru transporta elektrifikācijai ir potenciāls palielināt elektroenerģijas patēriņu par aptuveni 2,6 TWh, savukārt intensīva ūdeņraža nozares attīstībai - par aptuveni 7 TWh. Ar siltumenerģijas ieguvi saistītais elektroenerģijas patēriņš mājokļu, kuriem nav pieejama centrālā apkures, paredzamais patēriņš aplēšams aptuveni 3 TWh apjomā. Jāuzsver, ka elektroenerģijas patēriņa pieaugums ir no vides apsvērumu viedokļa pamatots risinājums, jo tas novērš būtisku primāras enerģijas patēriņu, ka arī novērš būtiskus enerģijas zudumus.
AER attīstībai nozīmīga loma ir sabiedrībai. Tieši individuālā rīcība var ietekmēt jauno tehnoloģiju ieviešanas progresu, energoresursu un preču patēriņa tendences. AER tehnoloģiju ieviešana risina klimatneitralitātes jautājumus, primāri enerģijas ražošanas posmā, kā arī cita veida ietekmi uz vidi. Lai AER būtu patiešām ilgtspējīgi, ir svarīgi izmantot dzīves cikla pieeju, vērtēt dažādus vides aspektus, kā arī to, cik racionāla un ilgtspējīga no resursu un materiālu izmantošanas viedokļa, ir esošo ražošanas jaudu slēgšana vai rekonstrukcija.
Nākotnes enerģētikas līderi Latvijā sadarbībā ar Biedrību “Zaļā Brīvība” izstrādājis rekomendācijas, kas būtu jāņem vērā Nacionālā Enerģētikas un klimata plāna 2030 (NEKP2030) noteikto mērķu sasniegšanai, piemēram:
- jānosaka galvenās prioritātes – konkrēti un skaidri atbalstāmos virzienus, precīzi definētos pasākumus, lēmumus par bāzes jaudām. Iespējams būtu lietderīgi noteikt mērķu izpildes starpposms, definējot to izpildes termiņus un veicot pastāvīgu monitoringu, atskaiti un kontroli;
- integrēta pieeja ar citiem valsts politikas virzieniem un mērķiem. Piemēram, NEKP2030 būtu jāņem vērā topošais ES Dabas aizsardzības likums, kas paredz sasniegt īpaši aizsargājamo dabas teritoriju īpatsvaru 30 % no sauszemes un jūras teritoriju platības;
- jāizvirza prioritātes nozarē - energodrošība, energoneatkarība, vide un klimatneitralitāte. Pasaules Enerģijas padomes izstrādātais Enerģētikas trilemmas rīks atspoguļo balansētu energosistēmu, atrodot līdzsvaru starp trīs galvenajiem aspektiem - energodrošību, enerģijas pieejamību un energosistēmas ilgtspēju. Arī NEKP2030 mērķu izvirzīšanā nepieciešams sasaiste starp šiem trīs elementiem;
- veidot sabalansētu nozaru attīstību, īstenot tādus AER atbalsta mehānismus, kas veicinātu rūpniecības attīstību, t.sk., AER tehnoloģiju ražošanu Latvijā.
Atbilstoši augstāk minētajam, ES zaļā kursa mērķu sasniegšana un enerģētiskās neatkarības veicināšana ir nopietns enerģētikas nozares izaicinājums. Izvirzītie mērķi ir ļoti ambiciozi, lai līdz 2030. gadam nodrošinātu gan energoneatkarību, gan klimatneitralitātes mērķu sasniegšanu. Tāpēc sistēmas operatoriem, nozarei kā tādai, sabiedrībai un valsts pārvaldei jādarbojas kopistiski, lai būtu viens kopīgs redzējums un pieņemti skaidri soļi šo mērķu sasniegšanai. Ir jāveicina AER īpatsvara palielināšana, tomēr neaizmirstot arī par ietekmi uz vidi samazināšanu.
Ziņojuma pilnais teksts pieejams: https://www.zalabriviba.lv/wp-content/uploads/Zinojums-AER-NELL-2022Dec.pdf
Ziņojums prezentācijas ieraksts: https://www.facebook.com/ZalaBriviba/videos/697585928551942