Kā mājsaimniecībai izraudzīties iespējami izdevīgāko siltumapgādes risinājumu?

Kārlis Brālītis, programmas "Nākotnes enerģētikas līderi Latvijā" (NELL) dalībnieks, AS “RĪGAS SILTUMS” iekšējais auditors

Edgars Groza, programmas "Nākotnes enerģētikas līderi Latvijā" (NELL) dalībnieks, AS "Latvenergo" Vēja parku attīstības vadītājs

Ņemot vērā Latvijas klimatiskos apstākļus un ģeogrāfisko novietojumu, siltumapgāde ir svarīga un neatņemama Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitātes un nodrošināšanas sastāvdaļa. Siltumapgādei ir jābūt pieejamai, efektīvai un videi draudzīgai. Tomēr rēķini par apkuri ziemas sezonā mēdz pārsteigt nesagatavotus. Kas šīs izmaksas veido, kā neapjukt iespējās, piedāvājumā un izsekot līdzi, vai izvēlēts izdevīgākais iespējamais risinājums?

Siltumapgāde ir viena no enerģētikas jomām, kuru daļēji regulē valsts. Siltumapgādi administratīvajā teritorijā organizē konkrētā pašvaldība, kas veicina energoefektivitāti un konkurenci siltumapgādes tirgū, ja tas iespējams, savukārt cenas centralizētajās siltumapgādes sistēmās, atbilstoši saimnieciskajam pamatojumam, apstiprina Sabiedrisko Pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK). Patērētāji, kuriem nav pieejama centralizētā siltumapgāde un regulēts siltumapgādes tirgus, izmanto individuālus, decentralizētus risinājumus (siltumapgādes teritorija un objekti (dzīvojamās mājas, daudzstāvu mājas, komerctelpas), kam nav pieslēgta centralizētā siltumapgāde),  un šajā gadījumā apkures iekārtu darbību un kurināmā nodrošināšanu iekārtām nodrošina pats patērētājs, lielā mērā arī uzņemoties atbildību par savas energoapgādes saimniecisko un tehnisko efektivitāti. 

Kāpēc izpratne par siltumapgādes tehnoloģijām, to alternatīvām un izmaksu atšķirībām ir būtiska? Lielā mērā tāpēc, ka sabiedrības dažādās grupās var veidoties visai pretrunīgs viedoklis par to, kādas ir centralizētas vai decentralizētas siltumapgādes izmaksu atšķirības, tai skaitā gan priekšstats, ka centralizētās apkures sistēmas ir nepamatoti dārgas, salīdzinot ar individuāliem apkures risinājumiem, gan arī pretējs viedoklis. Spēju veikt novērtējumu par dažādu siltumenerģijas apgādes sistēmu un risinājumu efektivitāti ievērojami ierobežo arī informācijas un izpratnes trūkums – spilgts piemērs tam ir fakts, ka būtiska daļa iedzīvotāju savas siltumenerģijas izmaksu aprēķināšanai kā atskaites punktu izmanto apkurināmo telpu platību, pilnībā ignorējot citus siltumenerģijas patēriņu ietekmējošos faktorus, piemēram, āra gaisa temperatūru, siltuma zudumu apjomu ēkā, telpā iestatīto gaisa temperatūru. 

Eiropas Savienības (ES) līmenī siltumapgādei tiek piemērots vienots regulējums un katrai valstij jāievēro noteiktās energoefektivitātes prasības.. Latvijā patērētāju siltumapgādi iespējams izdalīt centralizētā vai decentralizētā. Siltumapgāde tiek nodrošināta, izmantojot centralizētās siltumapgādes sistēmas, lokālo siltumapgādi vai individuālo siltumapgādi. Lokāla siltumapgāde ir autonoma ražotāja, valsts vai pašvaldības iestāžu īpašumā esoša siltumapgādes sistēma, kas nodrošina siltumenerģiju paša vajadzībām un citiem enerģijas lietotājiem, kuriem siltumenerģija tiek sadalīta un piegādāta no siltumenerģijas ražošanas avota pa sadales siltumtīkliem vai bez tiem. Šis siltumapgādes princips līdzinās centralizētai siltumapgādes sistēmai. 

Centralizēto siltumapgādi Latvijā vairumā gadījumu nodrošina ar dabasgāzes un šķeldas kurināmā katliem. Ir atsevišķi izņēmumi, kur tiek izmantoti arī citi risinājumi, piemēram, saules enerģija izmantojot saules kolektorus. Šobrīd Latvijā tiek izstrādāti inovāciju projekti, kas nodrošinātu ES direktīvās noteiktās vadlīnijas saistībā ar mājokļu apsildi un emisiju samazināšanu, kā arī klimatneitralitāti. 

Centralizētajā siltumapgādē papildus efektivitāti iegūst, apvienojot vairākas siltumapgādes tehnoloģijas – piemēram, dūmgāzu kondensatoriem papildus uzstādot siltumsūkņus saules paneļus ar siltumsūkņiem, saules kolektorus u.c. Jauno tehnoloģiju iespaids ir labi novērojams pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem. 

Centralizētās siltumapgādes priekšrocības salīdzinājumā ar individuālajiem risinājumiem ir: 

• nepārtrauktas siltumapgādes nodrošināšana, tai skaitā kurināmā resursu pieejamība;
• palielinoties pieslēgto klientu skaitam, izdevīgākas siltumenerģijas cenas (iespēja ar regulatora palīdzību tās samazināt), 
• augstas efektivitātes siltumenerģijas piegāde
• inovāciju integrēšana siltumapgādē, jaunāko un efektīvāko tehnoloģiju izmantošana;
• kā arī tā vienmēr būs droša, kvalitatīva, videi draudzīga un ilgtspējīga.

Bet ko darīt tiem, kam nav iespēja pieslēgties centralizētajai siltumapgādes sistēmai? Atliek par savu siltumu parūpēties pašiem. Šobrīd tirgū ir pieejamas dažādas tehnoloģijas. Kā izvēlēties atbilstošāko?

Decentralizētajās siltumapgādes sistēmā var izdalīt tādas siltumapgādes sistēmas, kā biokurināmās un klimatneitrālās sistēmas: siltumsūkņi (zeme-ūdens, gaiss-gaiss, gaiss-ūdens); granulu apkures sistēmas; bioloģiskās sašķidrinātās gāzes apkures sistēmas; malkas apkures sistēmas; elektrisko katlu sistēmas; u.c., kā arī fosilās kurināmās sistēmas: ogļu apkures sistēmas; dabasgāzes apkures sistēmas; sašķidrinātās gāzes apkures sistēmas dīzeļdegvielas apkures sistēmas; u.c.

Vērtējot no investīciju prizmas, vislielākie ieguldījumi nepieciešami siltumsūkņu apkures sistēmām un granulu apkures sistēmām. Pārējām apkures sistēmām investīciju apmērs ir līdzvērtīgs. Ekspluatācijas izdevumi visām siltumapgādes sistēmām ir līdzvērtīgi, izņemot sašķidrinātās gāzes apkures sistēmai, kam ekspluatācijas izmaksas pārsniedz 6 reizes pārējo apkures sistēmu izdevumus. Izvēloties risinājumu, būtu jānovērtē arī cilvēkresursu nepieciešamība, ko katra no šīm sistēmām prasa. Dažas sistēmas var būt lētas iegādē, bet ļoti dārgas no kurināmā, tehnoloģiskā vai apkopes viedokļa.  Centralizētās siltumapgādes izmaksu salīdzinājumu ar decentralizētu apkures risinājumu izmaksām var redzēt attēlā. Katram no apkures risinājumiem vērtēts, cik identiskos apstākļos varētu izmaksāt viena megavatstunda (MWh) siltumenerģijas. Izmaksu izkliedi rada dažādie tirgus un individuālie tehnoloģiskie apstākļi. Minimālo un maksimālo robežu noteikšanai apskatītas 2024. gada janvārī aktuālākās apkures iekārtu un atbilstošā kurināmā resursu cenas Latvijā. Izmaksu aprēķinā netiek iekļautas pieslēguma un uzstādīšanas izmaksas, kas specifiskos gadījumos var būtiski atšķirties, līdz ar to būtiski ietekmēt arī faktiskās siltumenerģijas ģenerācijas izmaksas. Visām no tehnoloģijām mainīgā izmaksu daļa (kurināmais) sastāda vairāk nekā 60 % no gala cenas. Aprēķinā nav iekļauta arī kurināmā piegādē un tā sagatavošanā patērētais laiks (tai skaitā malkas krāmēšana, brikešu pārnēsāšana, granulu maisu pārkraušana un tā visa glabāšana).

Attēlotie rezultāti ļauj secināt, ka dažādu centralizētu siltumenerģijas pakalpojumu sniedzēju aprēķinātās siltumenerģijas izmaksas ir konkurētspējīgas ar izkliedēto avotu siltumenerģijas izmaksām. Katra no tehnoloģijām ir pakļauta cenu riskiem un negarantē mūžīgi nemainīgus finanšu ieguldījumus. 

Ja patērētājam ir pieejama centralizēta siltumapgāde, nav nepieciešami lieli finansiāli ieguldījumi pieslēguma izveidošanā objektam (pat tad, ja objekts ir privātmāja), līdz ar to noteikti izdevīgākais risinājums būs centralizētā siltumapgāde, ilgtermiņā vērtējot apkopes, nepārtrauktību, drošību, dažādu ES direktīvu izpildi un citus saistītos faktorus. Tomēr, ja centralizētās siltumapgādes pieslēguma ierīkošana objektam nav iespējama vai finansiālie ieguldījumi ievērojami pārsniedz decentralizētās apkures sistēmas izveidi, patērētājam izvēloties decentralizēto siltumapgādes sistēmu jāizsver pēc iespējas vairāk aspektu. Vispirms jāizvērtē kurināmā pieejamība, iekārtu uzstādīšanas un tehnoloģiju izmaksas, noslēgumā ekspluatācijas izmaksas, kurināmā uzglabāšanas iespējas, autonomiju (lietošanas ērtumu un nepieciešamo laika ieguldījumu), tehnoloģiskās izmaiņas, kā arī ES un Latvijā noteikto direktīvu, likumu un normatīvu ievērošanu, prasības pret drošības nosacījumiem (risku toleranci). Vērtējot šī brīža tehnoloģiju un kurināmā cenas, var secināt, ka iespējami zemākās siltumenerģijas ģenerācijas izmaksas var sasniegt, izmantojot granulu katlus vai siltumsūkņus.

Vislielāko siltumapgādes efektivitāti iespējams iegūt, apvienojot vairākas siltumapgādes sistēmas, kurās neizmanto fosilo kurināmo, jo tās ir iespējams apvienot vienotā siltumapgādes sistēmā. Tomēr nepieciešams izvērtēt tehnoloģisko risinājumu atbilstību konkrētam siltumenerģijas patērētājam.

Izvēloties siltumenerģijas ražošanas iekārtas, papildus ir būtiski ņemt vērā arī citus nozīmīgus aspektus, kas ir saistīti ar ēkas tehnisko stāvokli un tās lietošanas īpatnībām – tai skaitā, piemēram, ikdienā nepieciešamo gaisa temperatūru telpās. Piemēram, atsevišķām siltumenerģijas ražošanas iekārtām, no kurām kā labākais piemērs minams gaiss-gaiss siltumsūknis, ir raksturīgs zemāks ilgtermiņa ekonomiskums, bet vienlaikus tām piemīt arī spēja telpas sasildīt ļoti strauji – pretstatā, piemēram, siltumapgādes tehnoloģijām, kuras izmanto apsildāmās grīdas vai radiatoru sistēmu. Līdz ar to gadījumā, ja ēka ir raksturīgi salīdzinoši zemi siltuma zudumi, un tajā nav plānota patstāvīga cilvēku uzturēšanās, šāda siltumenerģijas iekārta, kurai nav nepieciešams ēkā ilgstoši uzturēt nemainīgu temperatūru, bet kuras uzdevums pielāgoties mainīgām enerģijas lietotāja vajadzībām, atsevišķos gadījumos konkrētam lietotājam var izrādīties vispiemērotākā. 

Tāpat ir būtiski apzināties, ka apkures iekārtām, kurām viens no enerģijas avotiem ir elektroenerģija, ļoti būtiski iekārtas ekspluatācijas izmaksas var ietekmēt arī īpašnieka īstenotie energopārvaldības pasākumi, vai, pretēji, paša īpašnieka nesaimnieciskums, jo, atšķirībā no tādiem resursiem kā dabasgāze vai granulas, elektroenerģijas cenai pat diennakts griezumā ir raksturīgas nozīmīgas cenas svārstības, kuras, atkarībā no patēriņa stratēģijas, var ļoti būtiski ietekmēt siltumenerģijas cenu.

¹ https://www.sprk.gov.lv/content/tarifi-4